Unas Griškevičas raksts par mūsu ceļojumā redzēto, sajusto un nobaudīto

Rakstu sagatavoja Una Griškevica – mūsu lieliskā tūriste un portāla www.aprinkis.lv rakstu autore:

Uz Itāliju pēc “Aīdas”, Džuljetas un polentas kūkas

Vienu savu senu sapni – noklausīties Andrea Bočelli koncertu viņa dzimtajā Lajatiko ciematā – piepildīju pērn. Savukārt šovasar man izdevās pabūt slavenajā Veronas arēnā, kur katru gadu notiek Veronas Operas festivāls, piedāvājot iespēju noskatīties Verdi un citu komponistu operu brīvdabas iestudējumus.

Jau pusotru stundu pēc ielidošanas Milānā esam sasnieguši pirmo ceļamērķi – Iseo (Izeo) ezeru. Tāpat kā lielākā daļa Alpu ezeru, arī šis radies ledāju kušanas rezultātā. Tajā ir trīs salas, un izrādās, ka uz vienu no tām aci reiz metis izcilais aktieris Džordžs Klūnijs. Sarunas par salas pirkšanu risinājušās ilgi, taču beigās slavenībai ticis atteikts…

Ezers, kuru labi var apskatīt gan no senā zvejnieku ciema Sulzano krasta, gan kuģīša klāja, patiešām ir ļoti gleznains. Laipns itāļu kapteinis mūs aizvizina līdz Monte salai (Monte Isola esot lielākā sala Eiropā), kur “Castello Oldofredi” jau gaida speciāli mums gatavotas pusdienas, kas tiešām ir izcili garšīgas.

Pēc pusdienām vēl nobaudām “Aperol Spritz”. Tie, kuri regulāri apmeklē Itāliju un Grieķiju, zina, ka šis vieglais alkoholiskais kokteilis karstā laikā šeit ir ļoti iecienīts un atspirdzinošs. Tā galvenā sastāvdaļa ir “Aperol” – aperitīvs, kura ražošanā tiek izmantotas dažādas zālītes, saknītes un citrusaugļi, taču precīza šā dzēriena recepte tiek glabāta noslēpumā – gluži kā mūsu “Rīgas melnā balzama” recepte; Itālijā tiekot izdzerti 300 tūkstoši šo kokteiļu gadā.

Pēc tam vēl kādu stundu klīstam pa salu un pilsētas ieliņām, iegriežoties arī tīklu darbnīcā, jo šis ir sens zvejnieku ciemats, kur aizvien tiek darināti tīkli. Tiesa, tos izmanto ne tikai zvejai – no tiem var pagatavot gan šūpuļtīklus, gan lieliskus suvenīrus, proti, nelielas, greznas tīkliņveida somas, ar kurām droši var doties, piemēram, uz operas pirmizrādi.

Nākamās dienas rītā mūsu ceļš ved uz Gardas ezeru, kura krastos atrodas Monte Baldo – 1700 metrus augsts kalns, kurā var uzkāpt ar kājām vai uzbraukt ar funikulieri. Šis prieks gan ir padārgs – biļete turp un atpakaļ maksā 22 eiro. Taču skati, kas no virsotnes paveras uz Gardas ezeru un Malčezīnes (Malcesine) pilsētiņu, ir tiešām skaisti un iespaidīgi! Braucot augšup, sākumā nepamanām, ka funikuliera kabīne lēnām griežas ap savu asi, dodot iespēju papriecāties par panorāmu 360 grādu leņķī.

Kalna galā var padzert kafiju vai panašķoties ar vietējo sieru, fotografēties uz kalnu fona un iemūžināt ainavas, kas paveras skatienam, doties pastaigā pa takām vai pakāpties vēl mazliet augstāk, kur kādu nogāzi saviem lidojumiem izmanto paraplānisti, bet tikpat labi – pakomunicēt ar Alpu govīm, kas mierīgi ganās iežogotajā pļavā, skandinot kaklā pakārtos lielos zvanus. Šī skaņa ir tik nomierinoša un fascinējoša, ka pie aploka nostāvu vismaz desmit minūtes!

Kad pēc kāda laiciņa dodamies atpakaļ lejā uz Malčezīni, pretimnākošie funikuliera vagoniņi ir piebāzti kā siļķu mucas, tāpēc priecājamies, ka esam varējuši visu skaistumu izbaudīt bez milzu drūzmas un stumdīšanās.

Burvīgā Malčezīne, kuras vēsture iestiepjas vēl etrusku laikos (tiesa, atšķirībā no Toskānas pilsētas Volterras te, šķiet, nav saglabājusies neviena tā laika liecība), patiesi ir apskates vērta! Šauras, ar ieapaļiem akmentiņiem bruģētas ieliņas, jauki pagalmiņi, vilinoši veikaliņi un krodziņi, kur atpūtināt kājas un iemalkot vīnu vai tradicionālo “Aperol Spritz”… Apskatām gan Castello Scaligero – iespaidīgu pili, kas uz neieņemamas klints slejas kopš 13. gadsimta un kurā tagad atrodas Gardas ezera un Monte Baldo muzejs, kā arī skatu tornis, gan Kapteiņu pili (Palazzo dei Capitani), kur izvietojusies pilsētas mērija. Ēkas vestibils ir brīvi pieejams ikvienam, turklāt vestibila griestus rotā brīnišķīgs sens gleznojums.

Nostāsti vēsta, ka sava Itālijas ceļojuma laikā tieši šajā pilsētā par spiegu noturēts, apcietināts un ieslodzīts cietumā izcilais vācu dzejnieks Gēte. Tā kā 18. gadsimtā attiecības starp Vāciju un Itāliju nebija pārāk draudzīgas, saprotams, ka cilvēku, kurš nerunāja itāliski, turklāt zīmēja pils skices, varēja noturēt par spiegu. Ēku, kurā viņš turēts apcietinājumā, gan neatrodam, taču par dzejnieka piedzīvojumiem noteikti var izlasīt viņa sarakstītajās ceļojuma atmiņās “Italienische Reise”.

Trešā diena nāk ar šā brauciena galveno notikumu – Verdi operas “Aīda” apmeklējumu Arena di Verona, taču pirms tam pāris stundu atvēlam pastaigai pa šo pilsētu, kas daudziem asociējas ar Šekspīra traģēdiju “Romeo un Džuljetu”. Es tiešām nezinu, cik daudz tā ir Šekspīra fantāzija, cik daudz vēsturiskas patiesības, bet īsajā autobusa ekskursijā pa pilsētu redzam arī vārtus, pie kuriem esot norisinājusies Monteki un Kapuleti dzimtu kauja. Protams, kā gan, esot Veronā, var neiegriezties Džuljetas mājas (Casa di Giulietta) pagalmiņā! Kā par brīnumu, rindā šoreiz nav jāstāv, un arī pie Džuljetas bronzas statujas ir tikai daži fotografēties kāri tūristi, turklāt visi uzskata par savu pienākumu pieskarties viņas labajai krūtij (ir ticējums, ka tas nesot veiksmi).

Jau pēc atgriešanās Latvijā uzzinu, ka režisoram Hercam Frankam (1926–2013) ir lieliska filma par šo Veronas pagalmiņu “Dārgā Džuljeta” (2003), kurā labi redzams, ka uz japāņu un dienvidamerikāņu tūristu fona eiropiešu uzvedība ir vēl ļoti taktiska un ieturēti solīda… Uz balkoniņa, kurš Kapuleti dzimtas mājai esot piebūvēts tikai pagājušajā gadsimtā, gan nekāpjam, jo tas nu būtu par daudz. Gluži tāpat mazliet kaitinoša ir ar sarkanām sirsniņām apkarinātā siena (tās var nopirkt vienā no divām suvenīru bodītēm, kas iekārtojušās turpat pagalmā) un vārtejas sienas, kas nolipinātas ar mīlētāju vēstulītēm (atceraties filmu “Vēstules Džuljetai?”).

Viena no tūristu iecienītākajām atrakcijām Veronā ir fotografēšanās Džuljetas mājas pagalmā pie viņas skulptūras. Tiek uzskatīts, ka pieskaršanās skulptūras krūtij nes veiksmi mīlestībā.
Viena no tūristu iecienītākajām atrakcijām Veronā ir fotografēšanās Džuljetas mājas pagalmā pie viņas skulptūras. Tiek uzskatīts, ka pieskaršanās skulptūras krūtij nes veiksmi mīlestībā.
Starp citu, tikai dažus kvartālus tālāk atrodas nams, kurā savulaik dzīvojusi Monteki dzimta un Romeo, taču tas apmeklētājiem ir slēgts. Blakus namam ir atrodama tikai nenozīmīga plāksnīte, kas vēsta, ka šī ir Romeo māja, kuru pilsētas vadība vairākus gadus neveiksmīgi centusies atpirkt no pašreizējiem īpašniekiem. Toties šeit netālu var aplūkot vienu ļoti neparastu vēstures un kultūras pieminekli – kādas senas dzimtas sarkofāgus, kas atrodas nevis kapenēs, bet ir iebūvēti augstos un greznos tornīšos.

Un kur nu vēl Dantes piemineklis, universitātes pagalmiņš un daudzās strūklakas, kur var gan nomazgāt rokas, gan padzerties svaigu ūdeni… Un, ja gribat īstu Venēcijas mežģīņu vēdekli vai kādu citu nieciņu piemiņai no Veronas, to visu var iegādāties tirdziņā, kas izvietojies kādreizējā tirgus laukuma viducī.

“Viva Verdi!”

Tieši ar šādiem publikas saucieniem, kas tulkojumā nozīmē “Lai dzīvo Verdi!”, ap pusnakti noslēdzas Verdi operas “Aīda” brīvdabas izrāde, kas norisinājās ikgadējā Veronas Operas festivāla ietvaros. Aprakstīt visu iestudējumu būtu par garu, taču noteikti ir dažas lietas, kas paliks atmiņā uz ilgu laiku.

Autors: Una Griškeviča

Rakstu pilnā apjomā lasi www.aprinkis.lv

Mēness diena braucieni ar koncertu apmeklējumiem – spied šeit!