Gruzija – tas ir stāsts par augstiem kalniem, līdzeniem pustuksnešiem, mirdzošām baznīcām, smeldzīgiem tostiem, vīnogulājiem, sēravotu baseiniem, hačapuri taisīšanu, jēra cepšanu un gruzīnu plašajām, siltajām un gudrajām sirdīm.

Gruzijas kalni ir dažādi. Ir tādi – zaļām mugurām noauguši, ir tādi – noauguši ar meža kažoku, ir tumši biedējoši, un ir tās – sniegotās virsotnes.

Baznīcas – daudz un skaistas, jo kristīgai ticībai te ir senas tradīcijas. Saskaņā ar leģendu, vietā, kur atrodas Jvari klosteris, 5. gadsimtā Svētā Nino stāvējusi un lūgusi Dievu, lai viņš palīdz gruzīnu vidū izplatīt kristietību. Krustu viņa izveidoja, sakrustojot 2 vīnogulāju zarus un sasienot tos ar saviem matiem. Ar vīnogulājiem nestu kristietību gruzīni pieņēma.

Katram, kurš nokļuvis Gruzijā, jārēķinās – būs daudz jāēd. Īpašas ir dažādās Gruzijas uzkodas: basturma – saulē kaltēta liellopu gaļa asā paprikas garšvielu kamzolī, sudžuks – maigāka basturma, kuras kamzolis gatavots no ķiplokiem. Garšvielām bagātie khinkali, kebabi,  hačapuri un šašliks – daudz zināmu, dzirdētu un jaunatklājamu lietu, kas vietējos apstākļos iegūst pavisam citu garšu. Tūristiem Gruzijā jāzina vietējā paraža, ka šķīvi tukšu izēd tikai nabagi, bet saimnieks jūtas lepns, ja pēc maltītes uz ciemiņa šķīvja ir palicis kāds neapēsts kumoss. Tas nozīmē, ka viņš viesus pamielojis godam!

Un būs jādzer! Gruzijas vīna aprindas dēvē savu valsti kā zemi ar senām vīna darīšanas tradīcijām un mīlestību pret šo vīnogu dzērienu, par ko liecina bagātīgie ornamenti vairākos Gruzijas tempļos un teikas tautas folklorā. Vismaz 500 vīnogu šķirnes tiek audzētas un izmantotas vīna darīšanai šai valstī – patiešām iespaidīgi!  Un  neatsaukties tamadam (tostu teicējam) ir vienkārši nepieklājīgi! Tostu skaits arī nekad nebeidzas ar diviem, trim… Aizbraukt no Gruzijas, tā arī nenobaudot īstu Kindzmarauli, Tsolikauri vai vismaz Saperavi vīnu, vispār ir kas neiedomājams! Vīna gada norma katrā gruzīnu mājā vien esot 1000 litri!