Ar ko gan mums asociējas saules pielietā Austrumeiropas valsts Ungārija, kuras sirds – galvaspilsēta Budapešta atzīta par vienu no pasaules skaistākajām pilsētām jeb „Donavas pērli”? Tie ir ūsainie, melnīgsnējie maģāri, senie ungāru priekšteči – klejotāji, kuri ieradušies šeit jau vairāk kā 1100 gadus atpakaļ, likuši pamatus šai senajai valstij. Tie ir dabīgie minerālūdens avoti, ar kuriem īpaši bagāta šī valsts, pateicoties, kuriem, Ungāriju dēvē par visas Eiropas balneoloģisko kūrortu. Tas ir Eiropas lielākais saldūdens ezers Balatons jeb „ungāru jūra”, kura krastos jau izsenis mīlējuši atpūsties gan paši maģāri, gan viesi no visas Eiropas. Ūdens vasarā tik tiešām tik silts kā vannā! Tie ir ungāru saulespuķu lauki līdz apvārsnim ar ziediem, kas dienas ritumā griež savas galviņas līdzi saulei. Tās ir ungāru „pustas” jeb stepes, kur tiek audzēti tīrasiņu rumaki jeb rikšotāji un ungāru buivoli un stepes govis ar lirasveida ragiem, kā arī garām sprogām klātās ungāru cūkas – mangalicas. Kaut kas tāds Latvijā vēl nav redzēts! Tie ir vīna lauki un kalni – šīs valsts pazīšanās zīme kopš seno romiešu laikiem. Vīns, ko cēla galdos karaļu galmos visā Eiropā un varam nobaudīt arī mēs, viesojoties šai valstī. Tie ir rudenī sarkanie, kā mazās liesmiņās degošie ungāru paprikas lauki, kuru virtenes pēc tam tiek izkārtas pie vietējo māju sienām kaltēties, lai pēc tam nonāktu ungāru galdos vai zupas katlos. Un, protams, arī ungāru gulāšs, aizdarīts ar šo papriku, dažreiz tik ugunīgs kā karstās maģāru sirdis. Tās ir smeldzīgās vijoles skaņas, ugunīgais čardaša dejas solis, augļu palinka un daudz, daudz kas cits, kas mums vēl jāiepazīst un jāatklāj. Un tāpēc pošamies ceļā! Egī szigedre!