Reģionam, kas vēsturiski tiek dēvēts par Indoķīnu, ir sena un dramatiska vēsture. Pēc uzvarētiem kariem ar kolonistiem un asiņainiem eksperimentiem ar komunismu Vjetnama un Kambodža beidzot ir kļuvušas atvērtas pasaulei. Turklāt vēsture te nav aizmirsta – vai tie būtu joprojām godā turētie antīkie tempļi vai šaušalīgā Vjetnamas kara vietas . Vjetnama  mūs pārsteidz ar neaprakstāmu dažādību dabā, te ir gan augsti kalni un sulīgas salātu zaļas rīsu terases ziemeļos, gan lietus meži, gan bagātīga tropu daba  un sniegbaltas smilšu pludmales dienvidos. Pretmeti un kontrasti mūs sagaida ik uz soļa – lauku ciemu miers, rīsu laukos strādājošās zemnieces tradicionālajās konusveida cepurītēs un tam pretī motorolleru rēkoņa haotiskajās pilsētu ielās , kur norisinās visi galvenie notikumi īstena vjetnamieša dzīvē. Uz ielas notiek viss, gan tirdzniecība, gan ēst gatavošana, gan pati ēšana, gan dzīvošana, gan bērnu audzināšana un ģimenes saieti, pat kāzas! Arī Vjetnamas virtuvē tas pats! Smalks un patiesi gards pilsētas restorānu piedāvājums mijas ar vietējos ciema restorānos piedāvāto kobru – Vjetnamas vīrišķības simbolu vai grilētu suņa gaļu!! Un bez rīsu šņabja te neiztikt! Arī Kambodža gandrīz pēc 25 gadu izolācijas tikai pamazām atklāj pasaulei savus noslēpumus. Gluži kā magnēts senā pilsēta Ankora, kuru pēc tās varenības norieta slēpa džungļu biezokņi, ik gadu pievilina vairāk kā miljons tūristu, kopš 19 gs. beigās „Zudušo pilsētu” no jauna atklāja franču dabas zinātnieks Henri Mouhat. Pārmērības un kontrasti, vesela sajūtu gamma šai valstī mums garantēta! Greznas villas mijas ar pussagruvušiem koka šķūņiem, kurā dzīvo vietējie. Rolleri, kas apkrauti ar visdažādāko preci traucas cauri pilsētas ielām un ceļmalas benzīntanki, kuros degvielu tirgo burkās. Un tam visam pretī – zelts un sudrabs, zīds un visuredzošā akmens Budas acs.